| s-401
| Bērna āda. |
| s-402
| Ķēdīte kā smilšu graudi zem pirkstiem. |
| s-403
| - Smuka? - viņa priecīgi vaicāja. |
| s-404
| - Smuka. |
| s-405
| - Viņš man pāri nedarīs, - meitene pēkšņi ļoti pārliecināti teica. |
| s-406
| - Nedarīs nemūžam. |
| s-407
| Viņš tikai draud. |
| s-408
| Un atkal ierāvās sevī. |
| s-409
| - Kafija dziest, - es teicu. |
| s-410
| - Vēl vienu šampanieti gribi? |
| s-411
| - Aha. |
| s-412
| - Nu tad pastāsti par sevi. |
| s-413
| - Tu pierakstīsi? - viņa naivi uzticīgi jautāja. |
| s-414
| - Nē, tāpat atcerēšos. |
| s-415
| Sanī stāstīja. |
| s-416
| Tas bija ļoti parasts stāsts, kurā es klausījos tikai ar vienu ausi, un man likās, ka es viņai to varētu izstāstīt labāk nekā viņa man. |
| s-417
| Man jau sen likās, ka es zinu par dzīvi visu, izņemot pašu galveno. |
| s-418
| Blondā sieviete pie bāra letes bija piedzērusies, viņa gulēja, galvu uz rokām nolikusi, un matu gali mirka kāda dzēriena peļķītē uz letes pulētās virsmas. |
| s-419
| Slepenie mīlnieki atvadījās - viņi drudžaini žņaudzīja viens otra rokas, un vīrieša skatiens bija tramīgs un apkārt skraidošs.. |
| s-420
| Dziļāk kafejnīcā, tādā kā nišā, bariņš trīsdesmitgadīgu vīriešu sita zolīti. |
| s-421
| Viens atgādināja kādu televīzijā redzētu žurnālistu. |
| s-422
| Meitene klāstīja notikumus. |
| s-423
| Tikai notikumus. |
| s-424
| Viņas balss skanēja aizrautīgi, un bārmenis - jau bez uzaicinājuma - ielēja viņai vēl glāzi šampanieša, bet es ik pa brīdim piekrītoši māju ar galvu vai izbrīnā pacēlu uzacis. |
| s-425
| Notikumi mani neinteresēja. |
| s-426
| Interesēja tas, kas aiz. |
| s-427
| Bet to neviens negribēja stāstīt. |
| s-428
| Vai arī nezināja. |
| s-429
| Atcerējos kādu draugu, kurš teica, ka savu tēvu kaut nedaudz iepazinis tikai neilgi pirms viņa nāves. |
| s-430
| Pēdējos mēnešos viņš pavadījis tēvu pastaigās. |
| s-431
| Tēvs zinājis, ka drīz mirs. |
| s-432
| Savos klejojumos viņi pat kopīgi izraudzījušies tēvam kapakmeni un atdusas vietu. |
| s-433
| Nekur vairs nav bijis jāsteidzas - kad viss dienišķais jau aiz muguras, bet pats galvenais - priekšā. |
| s-434
| Brīdis sarunām. |
| s-435
| Es pēc tam bieži iztēlojos šīs nesteidzīgās un lēnās pastaigas - miglaini rudenīgā parkā, protams; šos lēni kā ūdens lāses ritošos vārdus. |
| s-436
| Kā kino. |
| s-437
| Man gribējās būt tam draugam. |
| s-438
| Viņš varbūt tagad zināja būtisko. |
| s-439
| Bet man neteica. |
| s-440
| Arī viņš atstāstīja tikai notikumu. |
| s-441
| Sanī čaloja kā strauts. |
| s-442
| - Bet mīlestība? - es pēkšņi prasīju. |
| s-443
| - Kas? |
| s-444
| - Mīlestība? |
| s-445
| Dzīve? |
| s-446
| Un nāve? |
| s-447
| Es zināju, ka tā ir nejauka provokācija. |
| s-448
| Es taču negaidīju atbildi. |
| s-449
| - Bet es taču stāstu tev! - Sanī drusku sadusmota atcirta. |
| s-450
| - Par ko tad es stāstu? |
| s-451
| Vai tad tu neko nesaproti? |
| s-452
| - Vai tu sevi pazīsti? |
| s-453
| - Ej nost! |
| s-454
| - Es sevi ne. |
| s-455
| - Beidz, tu mani biedē. |
| s-456
| Tu esi pilnā? |
| s-457
| - Nē, - es teicu. |
| s-458
| - Stāsti tālāk. |
| s-459
| Es klausījos, nedzirdēju un reibu no tā, ko nojautu sevī, šī sajūta vajāja mani bieži, es baidījos tās un reizē alku. |
| s-460
| It kā ietu pa gaiteni, garu un tumšu, pa labirintu, nenojaušot, kas gaida aiz nākamā pagrieziena, ko ieraudzīšu spogulī nākam sev pretī. |
| s-461
| Pazīšu sevi? |
| s-462
| Vai apmaldīšos krēslainajās dvēseles amfilādēs? |
| s-463
| Un kas zina - malduguns tā vai vaduguns, kas dziļumā vilina? |
| s-464
| Vai drošāk nav palikt saulē, pie ieejas? |
| s-465
| - Nu, tu taču neklausies! - mani atsauca īstenībā Sanī balss. |
| s-466
| - Tu vispār neko nedzirdi! |
| s-467
| Tu esi piedzērusies! |
| s-468
| Viņa bija nikna. |
| s-469
| O, jā, es biju. |
| s-470
| Es biju. |
| s-471
| Es reibu ātri, man nevajadzēja daudz, 1 00 gramu konjaka un drusku iztēles man arvien lika iegrimt banālās un neproduktīvās pārdomās par esības noslēpumiem. |
| s-472
| Sanī vaigi jau bija gluži plankumaini sārti, lūpas kvēloja, un acis arī, un es apliku roku viņai ap vidukli, kurš bija tik trausls kā manai pusaudzei meitai. |
| s-473
| - Es visu dzirdēju, - es mierinoši teicu. |
| s-474
| - Pilnīgi visu. |
| s-475
| Bet tagad man jāiet, ir vēls. |
| s-476
| Un te ir smacīgi. |
| s-477
| Es pasaucu bārmeni. |
| s-478
| Domu skaidrība sāka atgriezties. |
| s-479
| Es atkal redzēju piedūmoto telpu, televizoru griestu stūrī virs bāra, dzirdēju krievu dziesmiņu par meiteni no augstākās sabiedrības, bet ļaudis pie apkārtējiem galdiņiem jau atkal bija citi. |
| s-480
| - Drīz mēs slēgsim, - bārmenis teica. |
| s-481
| - Rēķinu, lūdzu. |
| s-482
| Maku no somiņas es ārā neņēmu, lai neviens neredzētu tā saturu - kredītkartes un diezgan biezo papīra naudas žūksni. |
| s-483
| Sataustījusi vajadzīgo naudaszīmi, uzliku to uz galda. |
| s-484
| Mazliet sāka sāpēt galva. |
| s-485
| - Sanī? |
| s-486
| - jā? |
| s-487
| - Negribi atbraukt pie manis? |
| s-488
| Man nepieciešams iedzert labu tēju. |
| s-489
| Bet negribas to darīt vienai. |
| s-490
| Un tu dabūsi vēl šampanieti. |
| s-491
| Ļoti labu šampanieti. |
| s-492
| Ja gribēsi, protams. |
| s-493
| - Un tad tu noklausīsies līdz galam? |
| s-494
| Kāda mana paziņa reiz teica - nav baiļu mirt, ir bailes nomirt neatvadījušamies. |
| s-495
| Nomirt, sevi neizstāstījušam, laikam arī to nozīmē - nomirt neatvadījušamies. |
| s-496
| - Labi, jā, protams, - es teicu. |
| s-497
| - Un tu uzrakstīsi? |
| s-498
| - Nūja. |
| s-499
| Es uzvilku savu vējjaku un apsēju lakatu pa krievu modei. |
| s-500
| Sanī tas nezin kāpēc likās smieklīgi. |